Šī zeme ir mūsu . . .

Tanī pašā dienā visus, kas vien spēja ieročus nest, novietoja Daugavas malā, izraka ierakumus, un sākās Rīgas aizstāvēšana. Tūlīt otrā dienā sabiedrotie grozīja savu izturēšanos pret mums, un vēlāk kāds no viņu augstākiem virsniekiem privātā sarunā man izteicās-, ka liktenīgajā dienā viņi jau bijuši pārliecināti, ka ar Latviju nu ir beigas, un ka šeit kaut kāda materiāla palīdzība būtu līdzīga tikai bermontiešu apgādāšanai ar kara materiāliem, kad tie būtu galīgi mūs iznīcinājuši. Tagad stāvoklis bija citāds, un tēlegrammas lidoja uz Londonu un Parīzi un atpakaļ. Mūsu lielais draugs un labvēlis ģenerālis Bērts ar savu palīgu majoru Kīnanu, pulkvedis Ta- lents un franču pulkvedis Diparkē ar lielu dedzību aizstāvēja mūs pie sabiedroto padomes un pie savām valdībām.

Daugavas grīvā bija ieradušies divi angļu kreiseri un seši iznīcinātāji, kā arī divi franču iznīcinātāji. Kad mēs bijām atstājuši Daugavas kreiso krastu, šie kuģi nonāca krusta ugunīs, jo bermontieši savus šāvienus tikpat labprāt raidīja uz tiem, kā uz mūsu ierakumiem. Pēc vairākiem protestiem sabiedroto flote tomēr bija spiesta nobraukt lejāk un noenkuroties pie Daugavgrīvas, jo tur kaujas operācijas bija retas.

Naktī no 14. uz 15. oktobri mani steidzīgi izsauca uz štābu jo vajadzēja būt klāt par tulku sarunās starp sabiedroto vadību un Armijas virspavēlnieku. Štābā ieraudzīju arī vairākus angļu un franču flotes virsniekus un mūsējos. Visos valdīja priecīgs uzbudinājums. Ģenerālis Bērts bija prasījis no savas valdības un sabiedroto augstākās padomes piekrišanu iejaukties cīņās mūsu pusē ar sabiedroto floti. Atbilde gan vēl nebija pienākusi. Sabiedroto flote Baltijas jūrā bija padota kādam admirālim, kura flagkuģis atradās Helsinkos, un arī no

tā vēl nebija nekādu ziņu. Ģenerālis Berts tomēr cerēja, ka atbilde būs piekrītoša, un tāpēc vajadzēja norunāt visu par turpmākajām operācijām. Mūsu 9. pulka instruktoru bataljons pulkveža Bolšteina vadībā bija jānorīko Mīlgrāvī un jāsagatavo braucamie līdzekli, lai varētu pārcelties pāri Daugavai. Nakts pagāja drudžainā darbā. Es saņēmu veselu žūksni Pārdaugavas un Jūrmalas karšu, un otrā rītā man bija jādodas uz sabiedroto kreiseriem jūrā, lai tur dotu norādījumus par mērķiem, kurus vajadzēs apšaudīt.

Mazai gaismiņai austot, ģenerālis Berts un vēl kāds angļu virsnieks paņēma mani savā automobilī un noveda pie Sar-

kandaugavas tilta. Tur atradās kāda angļu karakuģa motor- laiviņa, kurā bija novietota arī beļģu konsula kundze ar meitiņu, kas vēlējās pārcelties uz angļu transportkuģa „Princes Margaret", kur jau bija aizbraukušas vairākas ārzemnieku ģimenes, glābdamās no Rīgas bombardēšanas. Pie Aleksandra augstumu slimnīcas atradās kāds mūsu artilērijas vads, un to cītīgi vien meklēja rokā Bermonta artilēristi, kaisīdami savas granātas plašā apkārtnē. Tikko iesākām braucienu, kad vairākas granātas iekrita kanālī un ar saviem sprādzieniem sacēla stipri augstus viļņus. Konsula kundzes meitiņa sāka raudāt, un redzēju, ka arī mātei, kura to bija piespiedusi pie krūtīm, pa vaigiem ritēja asaras.

Drīz vien sasniedzām Mīlgrāvi un novietojāmies kādā sarga mājiņā. Sarkandaugavā gar krastu stāvēja 11 vel- konīši, kuri, nezin kādēļ, bija nodoti Kalpaka jātnieku nodaļas kapteiņa Baumaņa rīcībā. Viņš bija sasaucis kopā visus savas „flotes" kapteiņus un ņēmās tiem skaidrot viņu uzdevumus, gan vairāk lietodams ne jūrnieku, bet jātnieku komandas, norādīdams, ka tiem būšot jāiet

„no labās pa trim". Aiz malkas grēdām sēdēja Bolšteina puiši, bet tie par priekšā stāvošo uzbrukumu vēl nekā skaidri nenojauta; un par sabiedroto iespējamo palīdzību vēl nezināja neviens.

Ap plkst. 8 no rīta atkal ieradās majors Kīnans un vairākas reizes motorlaivā nobrauca pie flotes. No augstākās vadības atļauja uzsākt kaujas operācijas vēl arvien nepienāca.

Plkst. 12 majors atkal atgriezās no iznīcinātāja „Abdull", uz kura bija iekārtots viņa kaujas štābs, lika man noiet pie Bol- šteina vīriem un pateikt, ka taisni plkst. 13 sabiedroto flote atklāšot viesuļuguni pret Daugavgrīvas cietoksni.

Liela bija viņu sajūsma, kad pasludināju šo prieka vēsti. Tie sāka jau saukt „urrā" un „lai dzīvo", bet es to tūlīt apklusināju, jo vācieši to varēja sadzirdēt.

Pēc kādām 10 minūtēm majors Kīnans man iedeva angļu matroža mēteli, jo tagad bija jābrauc gar pašu bermontiešu degunu. Iesēdāmies motorlaivā un devāmies uz Daugavgrīvu. Pretim vecajam cietoksnim un vēl gabaliņu augstāk bija novietojušies garā rindā 8 sabiedroto iznīcinātāji, bet tālāk jūrā varēja saredzēt divus angļu kreiserus un dažus transportku- ģus. Visa šī flote atradās franču jūras komandanta Brisona vadībā. No viena franču iznīcinātāja krasta bermontiešu pusē bija nokāpuši kādi desmiti matrožu un bēra maisiņos smiltis, lai nostiprinātu klaju pret

varbūtēju ienaidnieka uguni. Vācieši stāvēja no tiem soļus 20 un nesaprašanā vēroja viņu rīcību, bet nekā naidīga uzsākt neuzdrošinājās.

Pie iznīcinātāja „Abdull" mani sagaidīja kāda lielāka motorlaiva un ar to tūlīt devos tālāk jūrā pie kreisera „Dragon". Līcī bija stiprs vējš, un viļņi gāja augstu. Kad piebraucām kuģim pavisam klāt, man palika tīri šķība dūša, jo, būdams īsts sauszemes karotājs, uz tādas

„mašīnas" nekad vēl nebiju bijis, un tagad nu pa vaļēji nolaistām striķa trepītēm vajadzēja kāpt gandrīz trīsstāvu mājas augstumā. Sabāzu savas kartes aiz mundiera un brīdī, kad mūsu laivu pacēla visaugstāk, kā kaķis ieķēros striķos un mudīgi sāku kāpt augšā. Kad nonācu uz klāja, kājas drebēja vien.

Mani sagaidīja kuģa komandieris kapteinis Martins — vecs, piedzīvojis, kaujās norūdīts jūrnieks. Viņš paskatījās pulkstenī un noteica:

„Vēl piecas minūtes, un mēs atklājam uguni. Dodiet kartes un norādiet mērķus!"

Steidzīgi iegājām karšu namiņā uz komandas tilta. Izklāju kartes un arī dabā parādīju, kur jāšauj. Pirmais uzdevums bija — vienam kreiserim šaut pa cietokšņa nocietinājumiem, bet otram — pāri cietoksnim pa Bolderāju un Iļģeciemu. Norādījumus otram kreiserim noraidīja tālāk ar sēmafora palīdzību. Uz komandas tilta novietoja lielos jūras tālskatus. Kāds no virsniekiem novadīja vienu no tiem uz Daugavas krastu, pretim iznīcinātājam „Abdull" un, pie manis griezdamies, teica: „Skatieties un ievērojiet labi, kas tūlīt notiks!"

Piespiedu aci pie stikla, un uzreiz iznīcinātājs un Daugavas krasts pienāca pavisam tuvu. Uz krasta varēja redzēt divus vācu ložmetējus ar pilnu apkalpi, kas diezgan nemierīgi kustējās šurp un turp. Apmēram simts metru no tiem atradās „Abdull" priekšējā lielgabala stobrs, kurš tagad lēnām sāka griezties uz šo nelaimīgo pusi.

Uzmetu acis rokas pulkstenim. Bija tieši viens. Tanī pašā brīdī no lielgabala stobra pazibēja uguns un izšāvās dūmu mutulis. Pagriezu tālskatu uz krastu. Ložmetēju un cilvēku tur vairs nebija. Tie vārda pilnā nozīmē bija izjukuši gabalos.

Kapteinis Martins pienāca man klāt, sniedza roku un teica:

„Jūsu Dzimtenes atbrīvošanas stunda ir situsi!" Virs mūsu galvām atskanēja skaļas, gari vilktas artilērijas priekšnieka komandas, un

viss mūsu kuģis nodārdēja no sešu smago lielgabalu zalves. Sabiedroto iznīcinātāji Daugavā bija ietinušies dūmu mākulī, un granātu sprādzieni bija redzami pa visiem cietokšņa vaļņiem un pa Bolderāju.

Sākās vairāki ugunsgrēki. Bet arī bermontieši atklāja pretuguni. Kāds ložmetējs bija novietots koka bākā pie Daugavas mutes, un tas sāka šaut virsū pēdējam iznīcinātājam. Bet jau pēc kādas minūtes granāta trāpīja tieši bākas lampā, visa būve sāka degt, un pa tālskatu bija redzams, kā bira zemē sīki, mazi cilvēciņi.

Tieši 20 minūtes turpinājās viesuļuguns, un pa to laiku vel- konīši ar mūsējiem nostājās iznīcinātāju aizsardzībā. Tanī momentā, kad apklusa artilērijas uguns un iestājās baigs klusums, viņi izšāvās kā bultas no savām palēptuvēm un metās uz krastu katrs savā nozīmētā vietā. Skaidri varēja saredzēt, kā mūsu zēni lēca krastā, sakārtojās grupās un vados un ķēdēs devās uz priekšu. Vēl vietām bermontieši nikni atšaudījās, no vienas un no otras puses uz lauka palika pa stāvam, vai lēni vilkās atpakaļ, bet trieciens vairs nebija atturams, un drīz vien viss Daugavgrīvas cietokšņa rajons un Bolderāja bija ieņemti.

Kā vēlāk dabūju zināt, tad atļauja sabiedrotiem atklāt uguni bija pienākusi tikai pēc tam, kad mēs jau bijām Dau- gavgrīvā . . .

Tās pašas dienas vakarā vēl saņēmām rīkojumu apšaudīt dažus rajonus ap Podragu un arī Jelgavas šoseju Torņakalnā, pēc kam pacēlām enkurus, un abi kreiseri pārvietojās pretim Lielupes grīvai, kur izmeta enkurus dažus kilometrus no krasta. Liels bija prieks par mūsu uzvaru un pateicības jūtas draugiem par palīdzību. Vakarā dažas stundas pavadīju virsnieku ēdamistabā, kur bija tiem jāstāsta par mūsu zemi un mūsu mērķiem, jo neviens no tiem vēl nekad pie mums nebija bijis. —

Otrā rītā drusku pašaudījām pa Lielupes tiltu un vācu aiz- muguri. Redzējām arī, ka iznīcinātāji pavirzās pa Daugavu uz augšu, apstādamies netālu no Podraga. Ap plkst. 4 pēc pusdienas nogājām lejā dzert tēju. Kāds jauns leitnants nosēdās man aiz muguras pie klavierēm un sāka kaut ko improvizēt. Pārējie mierīgi sarunājās savā starpā.

Pēkšņi izdzirdām spēcīgu artilērijas dūnoņu. Vai iznīcinātāji bija sākuši šaut Daugavā? — Piecēlos no krēsla un paskatījos pa apaļo lodziņu. Netālu no mūsu kuģa jūrā cēlās augšā augsti ūdens stabi.

„Vācietis šauj!" paspēju tikai iesaukties, un tanī pašā brīdī pa visu

kuģi atskanēja trausmes signāli. Cik ātri vien iespējams, katrs metās savā kaujas vietā.

Kad uzskrēju uz komandas tilta, tur priekšā atradās jau komandieris, un atskanēja arī artilērijas priekšnieka komanda. Vēl viena kārta iekrita krasta pusē, bet nākošā pārlidoja pāri. Mums bija izmesti enkuri un tvaiks atlaists uz kādām desmit minūtēm.

Stāvoklis kļuva riskants, jo bija skaidrs, ka nu esam spīlēs, un nākošai kārtai jātrāpa kuģis. Vadu, kas uz mums šāva, redzēt nevarējām, bet virzienu varēja noteikt pēc ūdens fontāniem jūrā. Kuģa artilērija atklāja strauju uguni, šaudama pretinieka virzienā un dodama katram lielgabalam dažādu attālumu.

Kā jau bija domājams, nākošās divas granātas sprāga tieši uz kuģa — viena zem komandas tilta, otra atsitās pret ceturtā lielgabala bruņu torni. Šķembeles nekādu postu tomēr nenodarīja, un vairums sabira jūrā. — Nākošā kārta jau bija nopietnāka. Viena granāta sprāga pie piektā lielgabala torņa ass, nosita uz vietas septiņus cilvēkus, aizdedzināja lādiņu, kuru nesa divi matroži, un tie dzīvi sadega; bez tam vēl četrus ievainoja. — Leitnantam, kurš pāris minūtes pirms tam vēl sēdēja pie klavierēm, norāva vienu kāju līdz celim, sadragāja roku un ievainoja galvu. Vēlāk dabūju dzirdēt, ka viņš tomēr esot palicis dzīvs.

Kapteinis Martins savilka dūres un sakoda zobus. Tanī pašā brīdī ievainotie un kritušie jau bija novākti, jauna apkalpe stāvēja pie lielgabala un raidīja bermontiešiem virsū granātu, kuru kritušie bija ielādējuši.

Pa to laiku arī tvaika spiediens jau bija pacelts vajadzīgā augstumā, un kāds no virsniekiem, uzkāpis mastā virs artilērijas priekšnieka mājiņas, atklāja bermontiešu artilērijas vada atrašanās vietu. Tas bija novietojies aiz Lielās kāpas, pie Lielupes ietekas kreisajā krastā.

„Full speed ahead both!" — atskanēja komanda un kreiseris pacēla enkuru. Strauji šaudams, varenais kuģis ātrā gaitā devās uz jūras pusi. Vēl bermontieši raidīja pakaļ vairākuis šāvienus, bet pēc kādas minūtes labi tēmēta zalve sadragāja viņu abus lielgabalus līdz ar visu apkalpi. Izmetuši līkumu pa jūras līci, abi kreiseri nostājās atkal tuvāk Daugavgrīvai, bet drusku tālāk no krasta.

Smags bija noskaņojums, kad sēdējām atkal kopā pie vakariņu galda: sveši ļaudis bija atbraukuši mums palīgā un šeit zaudējuši savus cilvēkus. — Bet līdz ar to bija apziņa, ka tagad mūs saista

asinsbrālība, un mēs stāvam viens otram tuvāk.

Otrā dienā priekš pusdienas izbraucām tālāk jūrā un netālu no Roņu salas, kuģim lēnā gaitā ejot, ar kaujas karogu pusmastā, kuģa komanda nolaida savus kritušos biedrus jūras dzelmē. Kapteinis Martins griezās pie komandas ar šādiem vārdiem: „Viņi ir darījuši savu pienākumu, un, kad pienāks mūsu rinda, arī mēs nekavēsimies to darīt!" — Skaisti, īsta karavīra cienīgi vārdi!...

Astoņas dienas es pavadīju uz kreisera „Dragon" un katru dienu kuģa smagie dižgabali sūtīja savus varenos sveicienus pāri mūsu cīnītāju galvām, nesdami nāvi un sajukumu vācu rindās.

„Dragon" un „Cleopatra" tagad parasti turējās kilometrus piecus no krasta un tikai kad bija jāatklāj uguns, tad piebrauca tuvāk zemei.

Dienests uz šiem jūras milzeņiem noritēja pēc stingri noteiktās kārtības. Pēc brokastīm visi nostājās ierindā, virsnieki apskatīja ļaudis, pieņēma ziņojumus, uzlika sodus tiem, kas bija kautkādi noziegušies, un pēc tam visi, izņemot noteikto maiņu, bija brīvi un varēja pavadīt laiku pēc savas patikas, gan lasot, gan runājot, gan rakstot vēstules savējiem. Tīrība visur bija priekšzīmīga.

Pusdienas visi virsnieki ēda kopēji, izņemot divus, kurus pēc kārtas uzņēma pie sevis kuģa komandiers, jūras kapteinis Martins. Pie kopējā galda aizvien viens prezidēja (arī pēc kārtas). Prezidējošā priekšā uz galda atradās divas karafes ar angļu tik iemīļoto gaišo un tumšo «Portvīnu". Kad visi bija piesēdušies, prezidējošais laida karafes apkārt un katrs iepildīja savu glāzi. Tad tas uzsita ar sudraba āmuriņu uz galda, pateica: „Gentlemen, the King," (kungi, karalim) — visi piecēlās, tukšoja savas glāzes un tad tikai sāka pasniegt ēdienus. Prezidējošais dažreiz ļāva savām karafēm staigāt ap galdiem arī otrreiz, bet pa lielākai daļai reti kad dzēra vairāk, ka tostu karalim.

Kad mūsējie krastā uzsāka aktīvāku darbību, tad parasti arī abi kreiseri saņēma kaujas uzdevumus. Tad stājās darbā visa komanda, atvēra municijas noliktavu lūkus un kāršu mājiņā uz kaujas tilta man bija jānorāda artilērijas priekšniekam ap- šaudamie mērķi. Kapteinis Martins, protams, arvienu bija klāt. Kad vajadzīgie attālumi bija izmēroti uz kartes, tad vēl parādīju tos. cik tas bija iespējams, dabā. Šaušanu parasti koriģēja ar

gaismas signāliem, vai pa radio no iznīcinātāja „Abdull" Daugavā, kuram bija tieša telefona satiksme ar fronti. Noteiktā laikā visi bija savās vietās, varenie stobri lēni pagriezās vajadzīgā virzienā un uz

kaujas tilta varēja skaidri sadzirdēt no artilērijas priekšnieka mājiņas gari stieptās komandas: „All guns load!" (visiem liegabaliem pielādēt!) All guns ready!" (Visi lielgabali gatavi!).

Tad pateica attālumu un atskanēja enerģisks: „Number one gun, fire!" (Pirmais liegabals, uguni!) Viss kuģa korpuss nodrebēja un smagais lādiņš krākdams aizgāja pie vāciešiem. Viss kuģa mechanisms, kā dzīvais, tā nedzīvais, strādāja apbrīnojami precīzi un saskaņoti.

Dažreiz gadījās arī kuriozumi. Kādu dienu viens no jaunākiem virsniekiem bija ietvēris savā tālskatā mūsu Daugavas dzelzs tilta lokus. Tūlīt tas pienāca pie manis un noprasīja, vai nevarot uzlaist tur kādas pāris granātas, esot varen jauks mērķis. Atteicu, ka šoreiz gan, laikam, nevajadzēs, tie mums pašiem vēl labi noder. Tāpat pēc liktenīgās kuģa apšaudīšanas, kapteinis Martins jau gribēja dot pavēli ar aizdedzinošām granātām noslaucīt visu mūsu Jūrmalu no Lielupes līdz Asariem. Tikai uz norādījumu, ka no tam cietīs vairāk mūsu pašu ļaudis, nekā vācieši, kapteinis atmeta savu nodomu.

Mūsu fronte virzījās arvien vairāk uz priekšu un beidzot pienāca radio pavēle man atgriezties štābā. Ar patiesu sirsnību šķīros no jauniegūtajiem draugiem un ātrā motorlaiva drīz vien aizvizināja mani pie Sarkandaugavas tilta.

Kad ierados štābā, tad atradu priekšā lielas pārmaiņas: ģenerāļa Simansona vietā par Armijas virspavēlnieku bija iecelts mūsu Kurzemes vadonis ģenerālis Balodis. Ar neatslābstošu enerģiju viss štābs strādāja, sagatavodams bermontiešiem izšķirošo triecienu. Atvilka daļas no Austrumu frontes, formēja jaunas, apbruņoja kā varēja un apmācija grūtajai kara mākslai. Ģenerālis Bērts, majors Kīnans un pulkvedis Diparkē bija štābā katru dienu. Vācieši labi zināja štaba atrašanās vietu un diezgan bieži to arī apšaudīja gan no Dzeguškalna, gan Torņakalna. Kādu dienu smagā granāta iekrita tieši mūsu sētā, bet par laimi sprādziens tikai izgāza visas ēkas logu rūtis uz Elizabetes ielas pusi. —

Mani piekomandēja atkal angļu misijai pie pulkv. Talenta un tā man lielāko dalu laiks bija jāpavada Bruņniecības (vēlākā Saeimas) namā. Misijas štāti bija stipri pieauguši un ar daudziem viņas darbiniekiem vēl tagad laiki pa laikam atjaunoju vecās atmiņas. Djuhersts, Stodards, Grīnslēds un daudzi citi arvien vēl stāv manu

acu priekšā, kaut gan tie visi, izņemot kasieri, jūras virsnieku Stodartu, kurš vēl tagad ir Rīgā, ir izklīdusi kur kurais pa plašo Lielbritānijas impēriju.

Ja nebija nekādu sevišķu uzdevumu, tad visi jaunākie misijas darbinieki salasījās kādā attālā istabā, nostādīja mazu galda ruleti un spēlīte gāja vaļā. Sevišķi manīgs uz to bija kāds jauns virsleitnants, kurš, varēja redzēt, bija ļoti turīgs, un par kuru tā kolēģi ar cienību izteicās, ka tas drīzumā būšot lords. Tikai, kad pamanīja tuvojāmies pulkvedi Talentu, tad spēle bija tūlīt jāpārtrauc, jo viņš to labprāt necieta.

Arī Bruņniecības nams dabūja no vāciešiem savu porciju granātu un tīri jābrīnās, ka nevienu no misijas dalībniekiem, kuri tur staigāja iekšā un ārā, nenosita vai neievainoja šķembeles un krītoši jumtu dakstiņi.

10. novembra vakarā viss bija sagatavots uzbrukumam un es visu laiku atrados pie misijas, saņemdams un nododams tālāk jaunākās ziņas. Tās nāca arvien priecīgākas, mūsējie visā frontē gāja strauji uz priekšu. Bet bermonitieši vēl pēdējā niknumā tieši vai apbēra Rīgu ar savām granātām. Ap pusnakti uguns sāka palikt klusāka un, kad es 11. novembrī ap vieniem naktī iznācu no angļiem, tad vācu artilērija mūsu sirmo galvaspilsētu vairs neaizsniedza, — Pārdaugava bija ieņemta.

Vienpadsmitā, agri no rīta devos pāri sapostītājiem tiltiem lai apskatītu Pārdaugavu. No Daugavas ledus bija izvilkts dzeloņdrātīm slaistītais manas bijušās rotas otrā vada komandiers leitnants Fichtenbergs. Kādā nesekmīgā uzbrukumā par tiltu vācieši to bija sagūstījuši, izdūruši acis un tad, drātīm saistītu vairākkārt gremdējuši Daugavas ālinģī līdz tas bija izlaidis garu.

Akmeņu ielas galā tāds pats šausmu skats: tur ar drātīm kopā saistīti kāds desmit mūsējo, visi aplieti ar bencīnu un dzīvi sadedzināti.

Kā ap leitnanta Fichtenberga līķi, tā ap šo mocekļu paliekām stāvēja pulciņos mūsu karavīri mēmā niknumā vērodami šos briesmoņu darbus.

Netālu no Torņkalna stacijas uz Jelgavas šosējas kārtojas nākošām kaujām mūsu jaunā karaskola ar savu priekšnieku kapteini Klinsonu.

Pa ielām gulēja bermontiešu līķi un mētājas dažādas pamestas karamantas. No Olaines puses bija dzirdama pareta apšaudīšanās...

Līdz Kurzemes galīgai atbrīvošanai man nācās ar pulkvedi Talentu un dažiem citiem misijas locekļiem divreiz būt Kauņā, pie kam braucām apkārt caur Krustpili, Eglaini un Novo-Alek- sandrovsku. Vienā šādā braucienā Lietuvā gandrīz nositamies nakts laikā automobilim bez maz iedrāžoties Šventas upē, pār kuru tilts bija izārdīts. Otrreiz, braucot no Eglaines uz Kauņu ar vilcienu, pakļuvam zem Bermonta līdzdalībnieka Virgoliča bruņotā vilciena artilērijas uguns.

Vēl kopā ar abiem sabiedrotiem, angļiem un frančiem, ap- meklēju Jelgavu pēc tās atbrīvošanas, redzēju zemgaliešu prieka asaras un sajūsmu, ar kādu saņēma mūsējos. Redzēju arī daudzus nošautus lauku privātiedzīvotājus, pret kuriem bēgošais ienaidnieks bija izgāzis savu naidu. Redzējām degošo Jelgavas pili un hercoga Pētera akadēmiju. Bet neskatoties uz visu šo postu un briesmām, arvien augstāk krūtīs cēlās prieka un lepnuma vilnis.

Decembra otrā pusē Armijas virspavēlnieks ģenerālis Balodis, saziņā ar nelaiķi ārlietu ministri Z. Meierovicu, pavēlēja doties man uz Londonu kā mūsu militārajam pārstāvim.

Karš priekš manis bija beidzies.

Ko teikt vel pie tā, kas šinīs atmiņas atzīmēts. To, ka mes ar dziļu sirsnību šodien tāpat kā viņās dienās pieminam mūsukritušos biedrus? To, ka mēs mīlam mūsu zemi un mūsu tautu? Tas būtu lieki, jo tas ir pats par sevi saprotams.

Tik vienu vēl es gribu teikt un atgādināt: tāpat kā lielo cīņu laikmetā, mēs arī šodien esam gatavi ķerties pie ieročiem un cīnīties par mūsu tautas gaišāku nākotni, kad uz to sauks mūsu vadoņi Kārlis Ulmanis un ģenerālis Balodis.