Pamattiesību subjekts un objekts

Cilvēktiesību galvenā funkcija ir nodrošināt cilvēka tiesības pret valsti. Tātad tas ir indivīda (cilvēktiesību subjekta) tiesības prasīt kādu noteiktu rīcību (darbību vai bezdarbību) no valsts (cilvēktiesību objekta) un šīm tiesībām korispondejošs valsts pienākums šādi rīkoties.

Cilvēktiesību subjekts var būt gan fiziska persona, gan personu grupa vai apvienība, gan arī privāto tiesību juridiskā persona. Tomēr dala cilvēktiesību pēc savas būtības ir piemērotas tikai fiziskajam personām – piemēram, tiesības uz dzīvību, tiesības uz laulību un ģimeni, tiesības uz medicīniskas palīdzības minimumu u. C. Tādēļ privāto tiesību juridiskas personas ir cilvēktiesībspējīgas tikai attiecībā uz tādam cilvēktiesībām, kur tas pēc to dabas ir ieejamas. Klasisks juridisko personu cilvēktiesības, piemēram, ir īpašumtiesības. Juridiskas personas ver būt arī, piemēram, mājokļa un korespondences neaizskaramības, vārda brīvības, petīciju tiesību u.c. cilvēktiesību subjekts.

Cilvēktiesību objekts ir persona, no kuras cilvēktiesību subjektam ir tiesības prasīt kādu noteiktu rīcību (darbību vai bezdarbību). Cilvēktiesības vispirms ir vērstas pret valsti – tātad visam publisko tiesību juridiskam personām. Atbildētājs tātad visbiezāk ir sākotnēja publisko tiesību juridiska persona – Latvijas Republika, kuru procesuāli uz vispārējas Satversmē, likuma vai Ministru kabineta noteikumos noteiktās pilnvaras pamata var pārstāvēt citas, atvaisinatas juridiskas personas – respektīvi to amatpersonas.

Pamattiesību ierobežošana

Pamattiesības nav absolūtas. Nepieciešamības gadījumā tās ir iespējams ierobežot, taču ikvienam pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apskatiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – laba. Leģitīmie mērķi apkopoti Satversmes 116. pantā – citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājībā un tikumība.

Samērīguma princips prasa ieverot sapratīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļu ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, vai tam saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.

Noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami.

Izmantotie avoti

Normatīvie tiesību akti

1. Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, Nr. 43, 1992. gada 1. jūlijs.

2. Satversmes tiesas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 103, 1996. gada 14. jūnijs.

3. Tiesībsarga likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 65, 2006. gada 25. aprīlis.

Literatūra

1. Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē. Ziemeles I. redakcijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000.

2. Satversmes reforma Latvijā: per un pret. Ekspertu seminārs. Rīga: Sociāli ekonomisko pētījumu institūts ’Latvija’, 1995.

3. Tālmācības studiju kurss „Konstitucionālās tiesības”. Mg. Iur. Alla Spale, Mg. Iur. Jānis Pleps. Rīga: Biznesa vadības koledža, 2008.

4. Atsauces Satversmei: mācību līdzeklis. Vildbergs H.J, Feldhune G. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003.