Polietilēns

Polietilēns ir etilēna polimerizācijas produkts. Maza blīvuma polietilēnu (918...930 kg・m-3) iegūst polimerizācijas procesā augsta spiediena apstākļos. Tas satur 55...65 % kristāliskas fāzes. Liela blīvuma polietilēnu (946...970 kg・m-3) iegūst zema spiediena apstākļos katalizatoru klātbūtne. Tā kristalizācijas pakāpe sasniedz 74...95 %. Jo augstāka kristalizācijas pakāpe un jo lielāks blīvums, jo labākas polietilēna mehāniskas īpašības un lielāka siltum noturība. Polietilēnam ir augsta ķīmiskā noturība, labas dielektriskās īpašības, bet zema noturība pret atmosfēras un ultravioleto staru iedarbību, un tas ātri noveco. Polietilēnu apstrādā ar spied liešanas, karstās presēšanas, metināšanas, līmēšanas un spiedien apstrādes paņēmieniem. No tā izgatavo caurules, tvertnes, armatūru, plēves un augstfrekvences kabeļu izolāciju.

Fluoroplasts - 3

Fluoroplasts – 3 (politrifluorhloretilēns) ir kristālisks polimērs ar lielu ķīmisko noturību un labām elektroizolācijas īpašībām. Lēni atdzesētā fluoroplastā – 3 var sasniegt augstu kristalizācijas pakāpi – 80...85 %, bet strauji atdzesētā fluoroplastā – 340 %. Fluoroplasta – 3 darba temperatūras intervāls ir no –105 °C līdz +70 °C, modificētā fluoroplasta – 3M siltum noturība ir augstāka – līdz 150...170 °C. Fluoroplastu – 3 izmanto kā zemfrekvences dielektriķi, no tā izgatavo korozij izturīgas caurules, membrānas, vārstus un ar to pārklāj metāla izstrādājumus

Fluoroplasts – 4

Fluoroptasts – 4 (politetrafluoretilens) ir termiski un ķīmiski noturīgs materiāls ar labām elektroizolācijas īpašībām, dielektriskajām īpašībām un mazu berzes koeficientu. Tā darba temperatūras intervāls ir plašs –200 °C...+260 °C. Lēni atdzesēta fluoroplasta – 4 kristalizācijas pakāpe sasniedz 60...72 %, bet strauji atdzesētam(ūdenī) fluoroplastam – 50 %. Šī materiāla trūkums ir neliela cietība, un tas pakļauts šļūdei. Fluoroplastu – 4 izmanto ķīmiski noturīgu detaļu un pārklājumu, plēvju, šķiedru, gultņu, elektrotehnikas un radiotehnikas detaļu izgatavošanai ar presēšanas un mehāniskās apstrādes paņēmieniem.

Organiskais stikls

Organiskais stikls (polimetitmetakrilāts) ir caurspīdīgs amorfs polimērs. No silikātu stikliem tas atšėiras ar mazu īpatnējo svaru, elastību (trauslums rodas 230 temperatūrā –50...–60 °C) un ultravioleto staru labu caurlaidību. Organiskais stikls 80 °C temperatūrā kĜūst mīksts, bet 105...150 °C temperatūrā – plastisks un viegli deformējams, kas Ĝauj no tā izgatavot dažādas formas detaĜas. Organisko stiklu trūkums ir maza virsmas cietība un maza siltumnoturība, kuru dēĜ ekspluatācijas laikā rodas iekšējie spriegumi, kas savukārt izraisa smalku plaisiĦu veidošanos materiāla virskārtā un iekšienē. Šis defekts („sudrabs”) samazina organiskā stikla stiprību un caurspīdīgumu. Organiskā stikla stiprību, siltumnoturību un stigrību var palielināt, veicot daudzasu stiepi temperatūrā, kas par 10...15 °C pārsniedz stiklošanās temperatūras, izdarot kopolimerizāciju vai izveidojot vairākslāĦu stiklus ar caurspīdīgu polimēru plēvju starpkārtam. Organisko stiklu izmanto aviācijā, automobiĜu rūpniecība un apgaismes ėermeĦu ražošanā. No tā izgatavo caurspīdīgus aizsargus darba drošības iekārtām.