3. Datortīklu veidi.

Atkarībā no tīkla datoru izvietojuma, tos nosacīti var iedalīt vairākās grupās:

lokālajā datoru tīklā (Local Area Network – LAN);

pilsēttīkls (Metropolitan Area Network – MAN);

teritoriālais tīkls (Wide Area Network – WAN);

ar GAN (Global Area Network) apzīmē tīklu, kas savieno kontinentus.

Lokālais tīkls ir datoru tīkls, kas ir izvietots relatīvi nelielā teritorijā (līdz 1-2 km), parasti

tā ir ierobežota ar vienu ēku, uzņēmumu, iestādi u.t.t. Vispārējā gadījumā lokālais tīkls

pieder vienai organizācijai. Nelielo attālumu dēļ lokālajos tīklos ir iespēja izmantot relatīvi

dārgas augstvērtīgas kabeļu sakaru līnijas, kuras ļauj, izmantojot vienkāršas datu pārraides

metodes, sasniegt lielus datu apmaiņas ātrumus.

No sākuma lokālie datoru tīkli bija nelieli un apvienoja ne vairāk kā desmit viena

veida datorus. Tehnoloģija ierobežoja tīkla izmērus, tas ir datoru skaitu un tīkla fizisko garumu.

80-to gadu sākumā vispopulārākais tīklu tips sastāvēja ne vairāk kā no 30 datoriem, bet kabeļa

garums nepārsniedza 185m. Tādus tīklus varēja izvietot ēkas stāva vai nelielas organizācijas

robežās.

Pirmie lokālo tīklu veidi neapmierināja to lielo uzņēmumu vajadzības, kuru ofisi

atradās dažādās vietās. Tiklīdz datoru tīklu priekšrocības kļuva neapstrīdamas, korporācijām

radās tīklu paplašināšanas problēma, lai saglabātu konkurētspēju. Tā uz lokālo tīklu bāzes radās

lielākas sistēmas. Šodien, lai savienotu lietotājus no dažādām pilsētām un valstīm, lokālo tīklu

ģeogrāfiskās robežas tiek paplašinātas. LAN pāraug globālajā tīklā (WAN), kur datoru skaits

var variēt no desmit līdz vairākiem tūkstošiem.

Pilsēttīkls (MAN) ir paredzēts lielas pilsētas teritorijas apkalpošanai. Tas aptver

lielāku ģeogrāfisko teritoriju nekā LAN, bet mazāku nekā WAN. Pilsēttīkls ir mazāk izplatīts

tīklu tips, kas parādījās samērā nesen. Tajā laikā, kad LAN vislabāk der resursu koplietošanai

īsos attālumos un apraides pārraidēm, bet globālie tīkli nodrošina darbu lielos attālumos, bet ar

ierobežoto ātrumu, pilsēttīkli aizņem starpstāvokli. Tās izmanto kopnes sakaru ciparlīnijas, bieži

optiskās, ar ātrumiem no 45 Mbit/s, un ir paredzētas, lai savienotu lokālos tīklu pilsētas mērogā

un lokālos tīklus ar globāliem. Sākumā šos tīklus izstrādāja datu pārraidei, bet tagad tie uztur arī

tādus pakalpojumus, kā videokonferences un balss un teksta integrālā pārraide. Pilsēttīklu

attīstību parasti veic vietējās telefona kompānijas. Pilsēttīkli ir publiskie tīkli, tāpēc to

pakalpojumi ir lētāki, nekā privāttīkla uzbūve pilsētas mērogā. Tātad pilsēttīkliem ir diezgan

lieli attālumi starp mezgliem (desmitiem kilometru), bet kvalitatīvas sakaru līnijas un augsti datu

apmaiņas ātrumi, dažreiz pat augstāki nekā lokālajiem tīkliem. Kā arī lokālo tīklu gadījumā,

veidojot pilsēttīklus, esošas sakaru līnijas netiek izmantotas, bet tiek liktas no jauna. Var teikt, ka

pilsēttīklu rašanās ir viena no lokālo un globālo tīklu tuvināšanās izpausmēm.

Teritoriālais tīkls (Wide Area Network, WAN) ir datortīkls, kas nosedz plašu ģeogrāfisku

platību, iesaistot lielu datoru daudzumu. Labākais teritoriālā tīkla piemērs ir Internets.

Teritoriālos tīklus izmanto lai savā starpā savienotu vairākus lokālos tīklus, ļaujot viena

lokālā tīkla datoriem sazināties ar citu lokālo tīklu datoriem. Daudzi teritoriālie tīkli ir veidoti

kādas organizācijas vajadzībām un ir privāti, savukārt citi, ko veido Interneta Pakalpojumu

Sniedzēji nodrošina organizāciju lokālajiem tīkliem pieeju Internetam. Teritoriālos tīklus parasti

veido izmantojot nomātās līnijas. Katras nomātās līnijas galā, maršrutētājs savieno vienas puses

lokālo tīklu ar teritoriālā tīkla centrmezglu. Mūsdienās, kad Internets nodrošina lielas ātrdarbības

teritoriālo tīklu, ir samazinājusies vajadzība pēc privātiem tīkliem, kas ir veidoti izmantojot

organizācijai piederošas nomātās līnijas.

Lokālo tīklu resursi

Galvenais tīkla uzdevums ir kopīga resursu izmantošana un pastāvīga komunikācija

(informācijas apmaiņa) reālā laika režīmā. Tīkla resursi ir:

dati,

lietojumprogrammas vai lietojumprocesi, kas darbojas resursdatoros,

perifērijas ierīces, piemēram,

o printeris;

o modems;

o skeneris.

Kā lietojumprocesu piemērus var minēt tādus tīkla dienestus, kā:

datu un zināšanu bāzes,

informācijas meklēšanas sistēmas,

izziņu dienesti,

apmācošas sistēmas,

elektroniskais pasts,

automatizētas projektēšanas sistēmas,

telekonferences un citi.

Datu pārsūtīšanas ātrums ir, bitu, rakstzīmju vai datu bloku skaits, ko pārsūta laika

vienībā starp divām iekārtām datu apstrādes sistēmā. Vidējo datu pārsūtīšanas ātrumu parasti

nosaka ieraksta nolasīšanas ierīču ātrdarbība, bet momentāno - saskarnes vai kanāla

caurlaidspēja.